Dzejas dienas

Dzejas dienas 2015

Dzeja nemelo!

Dzejnieki nākamo dienu bija paņēmuši no rakstīšanas brīvu, jo šis vakars bija īpašs – jāsvin Raiņa dzimšanas diena. Kaņepes kultūras centra pagalmā galds tika uzklāts jau laikus, jo pēc plkst. 22:00 trokšņošanu laukā nepieļāva kārtībsargi. Fonā liegi skanēja Filipa Glāsa skaņdarbi, netālu no ieejas ar diktofonu rokā jau dežūrēja Latvijas Radio kultūras žurnāliste Liega Piešiņa. Palēnām ar kādu gardumu līdzi groziņā ieradās arī svinību viesi. Ērika Bērziņa bija atnesusi pašceptu medusmaizi, Kārlis Vērdiņš pēc mammas receptes izvārījis burtiņu zupu, bet Leons Briedis galdā lika sievas taisīto putru. Rosība pagalmā pieņēmās sparā. Jānis Akuraters satraukti meklēja konjakam piemērotāko glāzi, Vērdiņš slavēja Arvja Vigula pagatavo biezpienu ar krējumu, bet Uldis Bērziņš uztraucās, vai visiem pietiks vīna.Viss it kā bija, tomēr kaut kā pietrūka. Nebija paša Raiņa!

Aspazija viesus mierināja, ka bažām nav pamata, un Rainis noteikti atnāks. Hardijs Lediņš tomēr neatlaidīgi skubināja uzsākt dižgara meklēšanu. Tā nu visi palēnām dzīrās sadalīties grupās un doties Raini meklēt. Vienīgi Aspazija teicās palikt pagalmā, lai pieskatītu cienastu un būtu uz vietas, ja Rainis pēkšņi uzrodas.

Neko pārējiem nepaskaidrojot, Lediņš devās taisnā ceļā uz Bolderāju. Klāvs Elsbergs nolēma kāpt 22. trolejbusā un paraudzīties, vai Rainis nav aizsvinējies Jasmuižas ielā Pļavniekos. Aleksandrs Čaks sadzirdēja garām braucošās velorikšas un ar vieglu knipi apturēja šo ormani, lai pa pilsētu pārvietotos ar zināmu komfortu. Ilmārs Šlāpins nolēma pēc palīdzības vērsties pie medijiem un izsludināja dzejnieka meklēšanu radio “Naba”. Jānim Ziemeļniekam likās, ka viņš mana Raini, rāpjoties Nacionālās bibliotēkas jumta korē, bet tas izrādījās tikai logu mazgātājs.

Vienīgi Henriks Eliass Zēgners nolēma izmantot laiku lietderīgi un ātri iejozt Arēnā Rīga, lai portālam Delfi uzrakstītu reportāžu par basketbola čempionātu. Liels bija viņa pārsteigums, ieraugot zāles vidū stāvam Raini, kas cēli iesāka savu sakāmo ar: “Uzmanību! Runā dzejnieks! Šogad čempionātam patiesībā bija jānotiek Ukrainā, bet mēs visi zinām, kāpēc tas tomēr notiek šeit. Informācijas kara apstākļos ir īpaši svarīgi…” Henriks jau bija izvilcis laukā datoru un visu vārds vārdā pierakstīja. “Atcerieties – dzeja nemelo!” ar šiem vārdiem uz lūpām dzejnieks runāt beidza.

Izejot no Arēnas Rīga, Rainis iekāpa taksometrā un devās uz Kaņepes kultūras centru, kur viņu joprojām gaidīja Aspazija.